Vēstule katrai mammai, kas kliedz uz saviem bērniem

edzive

Visas mammas kliedz uz saviem bērniem. Kāda vairāk, kāda mazāk. Postpadomju valstīs īpaši, un joprojām daudz kur ir norma kliegt uz bērniem, uzšaut vai ķerties pie siksnas. Viss it kā tikai labas audzināšanas dēļ. Ir daudz mammu, kuras neuzskata šādu uzvedību par normu, bet pat viņām ir dusmu lēkmes, pēc kurām sevi vaino un solās, ka nekad vairs nekliegs. Tomēr “nekad nekad” nepienāk. Arī nākamajā reizē mātišķais niknums ņem virsroku pār saprātu. Tas uzrodas dažādu nieku dēļ – izlieta ūdens glāze, noplīsusi poga, nesekmīga atzīme. 

Sabiedrībā ir pieņemts nosodīt mātes, kas paceļ balsi uz bērniem. Un sabiedrībā nav pieņemts domāt par to, kā palīdzēt mammām, kas nespēj sevi noturēt un kas atļaujas kliegt uz bērniem, esot uz ielas vai tirdzniecības centrā. Tieši otrādi, ir daudz tādu, kas steidz nofilmēt šādu māti un steidzīgi informēt attiecīgās iestādes par to, ka kaimiņiene “atkal kliedz uz savu meitu, atņemiet viņu”. 

Lasi arī: Jo mazāk cilvēki zinās par tavu personīgo dzīvi, jo laimīgāks tu būsi

Mēs dzīvojam ļoti agresīvā sabiedrībā, kas pārstājusi saprast, ka mātišķais niknums ir sarkanais signāls tam, ka mammai ir reāli grūti, ļoti grūti, viņa ir nogurusi un neiztur slodzi, ja jau histēriski kliedz uz to, kuru mīl. Ko gan par sabiedrību, ja visbiežāk tuvākie ģimenes locekļi – vīri, vīramātes un pašu mammas – nesaprot, no kā tik ļoti var nogurt sieviete, ja jau visu dienu sēž mājās ar bērniem.

Tieši no tā

Pāreja pie mammas lomas īstenībā ir daudz sarežģītāka, nekā šķiet no malas. Pārāk daudz izmaiņu notiek strauji un uzreiz: fiziskas, psiholoģiskas un sociālas. Un katra jaunā mamma paliek viens pret viens ar reālo mātes lomu. Labi, ja izlasīs veiksmīgu grāmatu vai noskatīsies raidījumu, bet kopumā mācīties peldēt viņai nākas vienai un bez glābšanas riņķa. 

Mammas pēc sociālās lomas likuma rūpējas par visiem ģimenes locekļiem (bērniem, vīru, vecākiem). Visiem, izņemot sevi. Sev bieži vien neatliek ne laiks, ne spēks, ne vēlme, bet, lūk, tas ir visbriesmīgākais. Ja būtu vēlme, viņa atrastu laiku un spēku, lai parūpētos par sevi un atpūstos, bet, kad nav vēlēšanās, tā jau ir izdegšanas pazīme. 

Katram cilvēkam ir pamatvajadzības, tādas kā pietiekams miega daudzums un pareiza ēšana. Bet mammām, īpaši jaunām, bieži netiek pat šis. Reti kad vīrs celsies naktī mierināt bērnu, uzsildīt maisījumu vai atnest bērnu pie sievas. Reti kad vīramāte rūpēsies un saceps kotletes, noslaucīs putekļus uz palodzes (drīzāk otrādi – darbojas kā nepilngadīgo aizsardzības pārstāve, turklāt nepilngadīgais ir nevis mazdēls, bet dēls). Kad netiek nodrošinātas pamatvajadzības, cilvēkam kļūst grūti tikt galā ar visām savām emocijām. 

Neapstrādātas emocijas, pārdzīvojumi, stress un nepateiktais krājas daudzu dienu garumā, pēc tam ir pietiekami ar nelielu pilienu, lai tas kauss būtu pilns. Piemēram, viņa jau cik ilgi stāv pie plīts, gatavo visiem (ieskaitot vīramāti, kas neko neatzīst par labu esam), bet bērns stiepjas pēc cepumiņa dažas minūtes pirms viss ir gatavs. Un viss! Un, lūk, mamma jau ir monstrs, bet tētis svētais, “viņš taču tikai cepumu paņēma, ko tāds tracis?”

Иллюстратор ROBERT NEUBECKER

Diemžēl uz bērnu sakliegt ir daudz vieglāk nekā uz to, kurš dara pāri, pazemo, nospiež, nesaprot vai izrāda vienaldzību. Uzkliegt bērnam ir vienkāršāk, nekā risināt mūžīgās finansiālās problēmas. Vieglāk, nekā būt veiksmīgai desmit sociālajās lomās. Niknums – dusmas, ko ir kļuvis neiespējami kontrolēt.  

Par laimi ar nelielu treniņu dusmas ir iespējams izsekot līdz sākumpunktam, ievērot tās pazīmes – trigerus. Kā paredzams, visbiežāk tiem nebūs nekāda sakara ar bērnu, ne viņš tos izsauc. Kaitina strīds ar partneri, sliktas attiecības ar kādu no radiniekiem vai kolēģiem, nespēja sekot līdzi kaut kādiem sabiedrības standartiem un arī neatrisinātās problēmas no savas bērnības. 

Ja esat mamma, kas bieži kliedz uz saviem bērniem, atrodiet savus trigerus un izsekojiet tos. Kādu kaitina kaimiņu remonta troksnis, kāda dusmojas, kad ir izsalkusi, kāda sāk nervozēt, ja kavē… Kā jūtat, ka sākat vārīties, meklējiet trigerus. Kad atradīsiet – izrunājiet tos skaļi: “jūtos bezspēcīga, stulba, nevienam nevajadzīga”, “pārdzīvoju, jo vakariņas nesanāca garšīgas”, “bailīgi, ka palikuši pēdējie 20 eiro”. Tas patiešām palīdz nomierināties. Godīga savu jūtu pateikšana pašai sev neļauj dusmām krāties vēl vairāk, tas palīdz tikt ar sevi galā. Pašpalīdzība ir pirmās nepieciešamības instruments jebkuras mammas psiholoģiskajā aptieciņā.  

Steidzami atrodiet, ko ieēst, centieties pagulēt dienas laikā, ja miega trūkums ir Jūsu trigers. Ejiet ar bērniem pastaigās, lai nedzirdētu kaimiņu urbjus un āmurus. Turklāt nevajadzētu par zemu novērtēt pastaigu spēku. Svaigs gaiss, vides maiņa, fiziskā slodze var uzlabot garastāvokli un vēlmi rūpēties par sevi. 

Lai arī cik ļoti nākamreiz bērni Jūs neizvestu no pacietības, atcerieties, ka dusmas ir otrējā emocija. Pamats ir kaut kur citur. Tieši sākumcēlonis ir jāmeklē, lai uzvarētu iekšējo pūķi. 

Ja pašos pamatos izrādīsies, ka tā ir neapmierinātība ar attiecībām, viņa kontrolējošajiem radiniekiem, nogurums, slikta pašsajūta, izolētība no sabiedrības – atrodiet sevī spēkus runāt ar tiem, kas ir apkārt. Par to, ka nebūtu slikti, ja arī viņi pieslēgtos bērnu un mazbērnu audzināšanā, lai arī Jūs kļuvāt par mammu, tas nenozīmē, ka neesat vairs cilvēks, kas nekad negrib mierīgi izdzert tasi vēl karstas kafijas, nomazgāties, kad pie durvīm neviens neraud, satikties ar draudzenēm bez sirdsapziņas pārmetumiem par bērniem, kas “pamesti tēvam uz kakla”, pagulēt brīvdienā par stundu ilgāk, nevis mosties no “noslauki man dibenu!” sauciena – tētis arī var. Un vectēvs, un ome…

Иллюстратор ROBERT NEUBECKER

Bet tieši tas ir visgrūtākais. Puses, kurām prasi palīdzību, apvainojas (“es par maz daru?!”) vai ir neizpratnē (“kā tad citi tiek galā?” “es vispār naudu pelnu”, “es pati audzināju un neviens nepalīdzēja!”). Lūk, mammas arī klusē, baro savus pūķus. Pēc tam tie lien ārā negaidīti – tirdzniecības centrā, bērnu laukumiņā, uz ielas, ciemos – un dod sabiedrībai mīļāko iemeslu nokaunināt mammu, kas norāvusies, ielikt youtube un uzrīdīt sociālo dienestu. 

Ja partneru un radinieku nav, bet dusmas ir, tas nozīmē, ka jāmēģina risināt problēmas, atļaujot sev nebūt ideālai mammai, nelīdzināties kāda redzējumam par Jums, necensties pārlēkt augstāk nekā var, lai tikai iedotu bērnam visu to, ko dod viņa klasesbiedriem pilnās ģimenēs. Bērnam galvenokārt ir vajadzīga mierīga, laipna mamma, nevis dārgas ierīces. Aizmiedziet kopā ar bērniem, nevis skatieties televizoru līdz pusnaktij. Centieties uzlabot ēdienkarti, padarīt to veselīgāku. Dažkārt pat ar šīm divām niansēm pietiek, lai kļūtu mierīgāka. 

Ja Jūs visu laiku jūtat dusmu uzplūdus un pastāvīgu nokaitinātību, tas nenozīmē, ka esat slikta māte. Tas nozīmē, ka slikti ir Jums. Pievērsiet sev uzmanību: ja jūtat dusmas, neslēpiet tās dziļāk, tāpat vien nekas nepazudīs, tikai uzkrās spēkus un izspruks ārā. Tieciet galā ar iemeslu, iemācieties vadīt savus aizdedzes mehānismus un tad dusmas nāks arvien retāk. Varbūt pat vispār izgaisīs. 

Jums varētu patikt