Karš par audzināšanu

edzive

Pašizolācijā saasinājās problēmas, kuras agrāk acīs nekrita. Vecāki izgāza dusmas viens uz otru, strīdējās par audzināšanas metodēm. Bērni pēkšņi sāka likties ne tik mīļi un veiksmīgi. Kā turpināt mīlēt savas nepilngadīgās atvases? Un kādus secinājumus mēs varam izdarīt sev nākotnei?

Atrazdamies mājās ar visu ģimeni, daudzi no mums nāca pie secinājuma, ka tas nemaz nav tik jauki. Vieni nespēja iedomāties, ko darīt, kad kopā jābūt 24 stundas 7 dienas nedēļā, bet cit it kā zināja, kā izklaidēt un ar ko nodarbināt bērnu, taču vienalga pārgura: “Ko viņam vēl palasīt, parādīt, ko paspēlēt?”

Un vēl tā attālinātā mācīšanās! Kā gan skolotājiem pietiek pacietības? Aizkaitinājums, dusmas, nogurums, bezspēcība…Daudzi vecāki ar to saskārās un šausminājās paši par savām izjūtām. Kāds arī nespēja savaldīties, kliedza, lamājās un pat ķērās pie siksnas. 

Un tikai retais iedomājās par to, ko tobrīd juta meitas un dēli, mazmeitas un mazdēli, krustdēli un krustmeitas.

Kā viņi uztver pēkšņi mainījušos dzīvi? Kā tas ir – apgūt jauno mācību režīmu? Kādas bailes viņi izjūt saistībā ar “briesmīgo vīrusu”? Kādu nākotni viņi saredz mūsu acīs, kas dažbrīd ir izbijušās un skumjas? Ko viņi par mums uzzināja kopīgā ieslodzījuma laikā, un kā mums pēc izolācijas mīlēt vienam otru?

Война за воспитание

Pamanīt ierasto diktāta stilu

Lūk, meitene spēlējas bērnistabā. Mamma vairākas reizes mierīgi atkārto, ka laiks pusdienot. Meita nereaģē. Zaudējusi pacietību, māte sagrābj meiteni aiz apkakles un velk uz galda pusi. Ko tajā brīdī jūt viņas meita? Viņa nesaprot, kāpēc mamma pēkšņi ir sadusmojusies, Viņa izjūt bailes, sāpes, aizvainojumu un neizsakāmu vientulību. 

Vai arī cita tipiska aina. Bērnu rāj par sliktu atzīmi vai nesakārtotām mantām. Blakus sanākuši mājinieki. Tētis viņu audzina brāļu un māsu acu priekšā, saukājot par nejēgu un ģimenes apkaunojumu. Bērns sāk raudāt, par ko viņam tiek vēl vairāk. Ko viņš jūt? Viņam ir bail, viņš ir nikns, apjucis, un vēl viņam ir kauns – par to, ka citi skatās, kā viņš raud, un ka tiek rāts. 

Dīvaini ir tas, ka vecāki šajā brīdī jūtas ne labāk. Cietsirdīgas attieksmes pret bērnu scenārijs parasti attīstās pēc vienas shēmas: kaitinoša situācija – agresīva reakcija (darbība) – vaina – centieni to nogludināt.

Bērni cieš ne tikai nelabvēlīgās ģimenēs, bet arī visparastākajās, un vecāki bieži pat nenojauš, ka ar savu uzvedību rada bērnam emocionālu traumu, uzskata psiholoģe Marija Holodcova: “Ko nozīmē cietsirdīga attieksme? Ja nedaudz vienkāršojam, tad šeit ar to tiek domātas audzināšanas situācijas un metodes, ar kurām tiek apspiesta bērna personība. 

Ja jūs kaut ko aizliedzat, ir svarīgi paskaidrot, kāpēc  to nedrīkst vai neiederas darīt

Rūpju pārslogotie vecāki reizēm izgāž savas dusmas uz bērniem, paceļot balsi. Tas ir graujoši attiecībām un slikti bērnam.

Vecāku emocionālais kurlums, īpaši sarežģītos krīžu un pārmaiņu periodos (un pašizolācija kā reiz ir tāda), izsit bērnam pamata drošības un stabilitātes sajūtu zem kājām. Dažiem vecākiem pastāv stereotips, ka, mīļojot un žēlojot bērnu, mēs viņu padaram pārāk maigu, nepielāgotu pieaugušai dzīvei. 

Tas jau pašā saknē nav pareizi, ir pārliecināta Marija Holodcova. Žēlojot, paužot līdzjūtību bērnam, kad viņam sāp, ir vientuļi, bailīgi vai skumji, mēs viņā veidojam uzticēšanos pasaulei. 

Kliegšana un agresija ir bezspēcības pazīmes, jo vecāks, kurš spēj argumentēti bērnu pārliecināt par savu taisnību, netērēs tik daudz emocionālās enerģijas nekonstruktīvai uzvedībai. Tāpat arī bezierunu pakļaušanās nav labākais saskarsmes veids, un ne tikai ar bērniem.

Daudzi vecāki aizliedz bērniem spēlēt spēlītes datorā. “Ja jūs kaut ko aizliedzat, ir svarīgi paskaidrot, kāpēc to nedrīkst vai neiederas darīt, pastāstīt par saviem pārdzīvojumiem (piemēram, uztraukums par bērnu), iesaistīties dialogā, paklausīties, ko viņš ir gatavs piedāvāt, mēģināt rast risinājumu, kas apmierinās abus,” – uzskata psiholoģe. – Tas varētu būt sarežģīti, bet tas būs solis pretī viens otram.”

Atzīt, ka stratēģija ir neefektīva

Saskaroties ar “problemātisku” bērnu uzvedību, visi vecāki pieļauj kļūdas, apgalvo psihoterapeits Šons Grovers.

Lūk, piecas visizplatītākās kļūdas: vainot partneri ‘briesmīgā” bērna uzvedībā (“Tā ir tava audzināšana!”); kaunināt, kritizēt bērnu, skaitīt viņam notācijas; pārāk paļauties uz sodīšanu; diktēt noteikumus bez apspriešanas; modelēt impulsīvu un necienīgu uzvedību.

Šādas kļūdas noved pie konflikta paasināšanās. Vēl sliktāk, ja vecāki turpina uzstāt, atsakoties atzīt, ka stratēģija ir neefektīva.

Kā uzlabot attiecības ģimenē un ielikt stipru pamatu bērna labklājībai nākotnē?

Atbilde ir vienkārša: atzīt, ka esošais attiecību formāts nav pieņemams, un nodibināt veselīgu saskarsmi. Tā ir svarīga daļa – pozitīvas uzvedības modelēšana. Vecāku izvēlētais saskarsmes stils un valoda spēcīgi iespaido bērnus. Ģimenes locekļiem nekad nevajadzētu vienam otru aizvainot. Un nekādā gadījumā pielietot ķermenisku sodīšanu. 

“Mēs daudz runājam par to, ka jau agrīnā vecumā bērniem ir jāmāca pateikt “nē” tiem, kas viņiem cenšas pieskarties bez atļaujas, atpazīt un prast pastāvēt par sava ķermeņa robežām. 

Ja ģimenē tiek praktizēta fiziska sodīšana, visas šīs runas par robežām un tiesībām pateikt “nē” devalvējas, – akcentē psihoterapeite Inga Grīna. – Bērns nevar iemācīties pateikt “nē” mazpazīstamiem cilvēkiem, ja viņam nav tiesību uz neaizskaramību pašam savās mājās.”

Vecāku autoritāte ir atkarīga nevis no bailēm, ko izjūt bērni, bet gan no uzticēšanās pakāpes mums

Ja tuvinieks izmanto savas fiziskās priekšrocības varas parādīšanai, tas grauj bērna uzticēšanos un sniedz sliktu piemēru: bērns var izrādīt agresiju pret tiem, kas ir vājāki. 

Taču apturēt savu roku, kas atvēzēta pērienam, mēdz būt tik grūti…”Šajā brīdī vecāku emocijas iziet no rāmjiem, pārņem dusmu vilnis, – turpina psiholoģe Zoja Zvjaginceva. – Liekas, ka nekas traks jau nenotiks, mēs iepērsim palaidnīgo mazuli, un viņš sapratīs, ko drīkst, un ko nedrīkst darīt. 

Lai apturētu nevēlamo uzvedību, fiziskā vardarbība nostrādā tikai īstermiņā, ilgtermiņā tā nogalē bērnu-vecāku attiecības, ietekmē gribasspēka un emocionālās psihes daļas attīstīšanos, bremzē intelekta attīstību.”

Vecāku autoritāte ir atkarīga nevis no bailēm, ko izjūt bērni, bet gan no uzticēšanās pakāpes mums, no iespējas sarunāties un pat vissarežģītākajās situācijās paļauties uz mūsu palīdzību. Nevajag to sagraut ar fizisko vardarbību, aicina Zoja Zvjaginceva. 

Ko darīt, ja tomēr nesavaldāmies?

Taču ko darīt, ja mēs uzskatām, ka bērns uzvedas slikti?

Sarunāties, noskaidrot uzvedības iemeslus un, galvenais, nezaudēt kontaktu un uzticēšanos. “Tas nebūs viegli, bet, kad jūs pieņemsiet izaicinājumu, bērni jums sekos,” – ir pārliecināts Šons Grovers. Pateicoties tam, bērns mācās izprast emocijas, apsvērt lēmumus, apgūt mierīgas konflikta atrisināšanas prasmes. 

Mēs vienmēr piemērojam paši savas bērnības pieredzi saskarsmē ar savu bērnu. Agresīvas uzvedības stereotipus lauzt nav vienkārši. Taču ar kaut ko ir jāsāk. Lūk, ko piedāvā Marija Holodcova:

Rūpēties par sevi. Veselīgs dzīvesveids, vaļasprieki, sports…Ja jums nav spēka priekš sevis, tad kur mums to ņemt vēl bērniem? 

Apzināties, kas bērnā mūs visvairāk kaitina, kādos brīžos. Kad mēs zinām savas agresijas   “palaišanas mehānismu”, to ir vieglāk kontrolēt.

Pateikt sev “stop”: sajūtot, ka uzvelkamies, izdarām dziļu ieelpu, pārformulējam to, ko gribējām teikt, – mīkstāk, saudzīgāk, saprotamāk bērnam.

Katru reizi, kad izdosies paust savu neapmierinātību pieņemamākā veidā, to sev atzīmējam.

Meklējam nodarbes, kur mums un bērnam ir labi un interesanti kopā. Tā var būt kopīga pastaiga, interesantas pārraides noskatīšanās, došanās uz slidotavu, rokdarbi un daiļrade (īpaši slēgtā telpā dzīvoklī). 

Pakāpeniski šo priecīgo brīžu kļūs vairāk.

Jums varētu patikt